Par Krievijas ķeizarieni Elizabeti
Rakstos Plieņciems pirmo reizi minēts 1738. gadā. Plieņciems ir ne tikai ļoti vecs zvejniekciems, bet jau sendienās tālu izslavēts un iecienīts kūrorts. Jau hercoga laikos to par peldu vietu vasarās izvēlējās muižnieki un garīdznieki ar savām ģimenēm. Eleganti kungi un “gaspažas”, jātnieki un ekipāžas, balles un izbraukumi pa jūru, dažādas izpriecas un viesības, medības un “mazgāšanās” jūrā – tā bija viena pasaule pretstatā otrai – zvejnieku pasaulei, uz kuras pleciem bija smagais ikdienas darbs. Jau 1738.gadā Plieņciems izvērties par labi apmeklētu peldvietu. [1] Tolaik zvejniekciemā bija tikai deviņas zvejnieku saimniecības (Galatomaļi, Vidustomaļi, Risklāvi, Budas, Pavāri, Kunči, Plunči, Kraukļi, Vecvagari) un divi krogi – Roņu un Gruncas.
[1] Vanags K. Ceļvedis pa dzimto zemi. Rīga., 1939.
[1] Vanags K. Ceļvedis pa dzimto zemi. Rīga., 1939.
1808. gadā tirgotājs 3. ģildes birģeris Bērs
Zēlings Kleins bija tālredzīgs, nojausdams Plieņciema kā kūrorta izaugsmi,
tāpēc nopirka veco Gruncas krogu un tajā vietā uzcēlis masīvu divstāvu ēku, kur
ierīkoja lielu deju un ēdamzāli, kā arī 10 izīrējamas istabiņas, no tā laika šo
būvi sāka dēvēt par “Lielo krogu”. 1810. gadā Plienēs sešas nedēļas
uzturējusies Krievijas cara Aleksandra Pirmā sieva, ķeizariene un Koburgas
hercogiene Elizabete Aleksejevna. Pēc kņaza Nariškina rīkojuma augstākajās
kāpās ticis izrakts ceļš uz jūru. Šo ceļu lieto vēl šodien.
Krievijas carienes viesošanās laikā zvejnieku ciemā rīkoti grezni svētki ar uguņošanu un citām izpriecām. Apkārtnes augstākā kalna galā uzcelts 17m augsts skatu tornis, kurā cariene vakaros dzērusi tēju. No tā laika Plieņciema peldvietu sāka saukt par “Elizabetes bādi”.
Ciemā ir radies stāsts par senajiem laikiem, kuru mūsdienās zina tikai retais ciema iedzīvotājs. Tas bijis sen – sirmās stāstītājas vecvecmātes laikā. Sēdējusi vecā “Plunču” saimniece istabā, audusi brētliņu tīklu. Klausās – ārā troksnis. Zirgi zviedz, suņi rej, dzirdamas ļaužu valodas. Vecā māte izskrien skatīties. Pie sētas vārtiem lepnas karietes, labi kopti zirgi, vesels pulks ļaužu zeltā un sudrabā rotātās drēbēs. Zvejnieku ciems pretstatā šai greznībai izskatījies mazs un pelēks. Vecāmāte apklususi, skatījusies svešajos ļaudīs kā brīnumos. Kungi apspriedušies, tad sūtījuši kalpu izjautāt, kā var nokļūt no Rīgas – Talsu lielceļa uz jūrmalu. Vecāmāte steigusies rādīt ceļu, un visa lepno kariešu un kungu rinda viņai sekojusi. Ceļš bijis nelāgs, grūti izbraucams, jo īstā braucamā ceļa uz jūrmalu vēl nav bijis. Kad sasniegta jūrmala, greznie pajūgi apstājušies. No karietēm izkāpušas kundzes čaukstošās zīda kleitās un kungi mežģīnēm rotātos uzvalkos. Kāds aizvedis “Plunču” saimnieci pie brīnumskaistas dāmas ar augstu sasukātiem matiem un dārgakmeņu rotām. Tā esot bijusi pati ķeizariene Elizabete [attēlā, 1779- 1826]. Zvejniece kā pratusi parādījusi godu jaunajai dāmai. Elizabete smaidījusi un likusi pasniegt zvejniecei par ceļa rādīšanu četrus sudraba dālderus. Vecaimātei vai elpa aizrāvusies, redzot tādu bagātību. Šos četrus ķeizarienes dāvātos dālderus viņa glabājusi kā dārgu piemiņu, lai arī trūkums un vajadzība būtu. Runā, ka trīs esot saglabājusi līdz mūsu dienām, bet ceturtais pazudis bēgļu laikā.
Vecie plieņciemnieki zina stāstīt vairākus nostāstus par ķeizarieni Katrīnu Lielo, kas it kā veselu vasaru pavadījusi Plieņciemā. Te gan jāpiebilst, ka nekur līdz šim nav atrastas vēsturiskas ziņas par viņas uzturēšanos, tomēr visi vecie ļaudis iz pārliecināti par stāstu pareizību un dusmojas, ja tos apšauba.
Krievijas carienes viesošanās laikā zvejnieku ciemā rīkoti grezni svētki ar uguņošanu un citām izpriecām. Apkārtnes augstākā kalna galā uzcelts 17m augsts skatu tornis, kurā cariene vakaros dzērusi tēju. No tā laika Plieņciema peldvietu sāka saukt par “Elizabetes bādi”.
Ciemā ir radies stāsts par senajiem laikiem, kuru mūsdienās zina tikai retais ciema iedzīvotājs. Tas bijis sen – sirmās stāstītājas vecvecmātes laikā. Sēdējusi vecā “Plunču” saimniece istabā, audusi brētliņu tīklu. Klausās – ārā troksnis. Zirgi zviedz, suņi rej, dzirdamas ļaužu valodas. Vecā māte izskrien skatīties. Pie sētas vārtiem lepnas karietes, labi kopti zirgi, vesels pulks ļaužu zeltā un sudrabā rotātās drēbēs. Zvejnieku ciems pretstatā šai greznībai izskatījies mazs un pelēks. Vecāmāte apklususi, skatījusies svešajos ļaudīs kā brīnumos. Kungi apspriedušies, tad sūtījuši kalpu izjautāt, kā var nokļūt no Rīgas – Talsu lielceļa uz jūrmalu. Vecāmāte steigusies rādīt ceļu, un visa lepno kariešu un kungu rinda viņai sekojusi. Ceļš bijis nelāgs, grūti izbraucams, jo īstā braucamā ceļa uz jūrmalu vēl nav bijis. Kad sasniegta jūrmala, greznie pajūgi apstājušies. No karietēm izkāpušas kundzes čaukstošās zīda kleitās un kungi mežģīnēm rotātos uzvalkos. Kāds aizvedis “Plunču” saimnieci pie brīnumskaistas dāmas ar augstu sasukātiem matiem un dārgakmeņu rotām. Tā esot bijusi pati ķeizariene Elizabete [attēlā, 1779- 1826]. Zvejniece kā pratusi parādījusi godu jaunajai dāmai. Elizabete smaidījusi un likusi pasniegt zvejniecei par ceļa rādīšanu četrus sudraba dālderus. Vecaimātei vai elpa aizrāvusies, redzot tādu bagātību. Šos četrus ķeizarienes dāvātos dālderus viņa glabājusi kā dārgu piemiņu, lai arī trūkums un vajadzība būtu. Runā, ka trīs esot saglabājusi līdz mūsu dienām, bet ceturtais pazudis bēgļu laikā.
Vecie plieņciemnieki zina stāstīt vairākus nostāstus par ķeizarieni Katrīnu Lielo, kas it kā veselu vasaru pavadījusi Plieņciemā. Te gan jāpiebilst, ka nekur līdz šim nav atrastas vēsturiskas ziņas par viņas uzturēšanos, tomēr visi vecie ļaudis iz pārliecināti par stāstu pareizību un dusmojas, ja tos apšauba.
Katrīna likusi celt Plieņu muižu, kurā apmetusies uz dzīvi, apmēram 4km no jūras. Likusi mežā izcirst stigu no Plieņu muižas līdz pat Lielajam krogam. Tā kā Plieņu muiža bijusi kalnā, Katrīna pa muižas logu varējusi redzēt jūru. Lielajā krogā tikušas ierīkotas istabas – “numuru kambari”, kuros dzīvojuši Katrīnas draugi – muižnieki, kurus Katrīna saukusi pie sevis pakavēt laiku. Nabadzīgie zvejnieki Katrīnas un viņas draugu izlaidīgo dzīvi stipri nosodīja. Stāsta, ka Katrīnai Plieņciemā gadījusies ķibele – viņa palikusi grūta. Lai nesmukumu saglābtu, ārsti atzinuši, ka grūtniecība iestājusies no jūras ūdens.
Raksts no 2003 gada 16.oktobra avīzes Neatkarīgās Tukuma ziņas: Plieņu muiža esot nojaukta, kad uzņemta filma “Vella kalpi”. Bet Laimonis Baumanis vēl lūkojis muižu tādu, kāda tā bijusi visā savā godībā. Viņš redzējis arī smalkās podiņu krāsnis, kas savulaik carienes miesu un garu sildījušas. Pie ieejas muižā atradās durvis. Tādas ozolkoka un pamatīgi apkaltas. Mēs te, Plienēs pulciņš zēnu padsmitnieku dzīvojām. Bija piecdesmito gadu sākums. Padarbojāmies ar cirvīti, atdarījām durvis, bet priekšā – vēl otras. Arī tās pāris dienu laikā pieveicām. Sveces rokās, un uz priekšu. Tolaik ar baterijām bija pagrūti.
Eja bija metru plata, cilvēka augumā augsta, ar velvi mūrēta no sarkaniem ķieģeļiem. Uz leju, leju vien eja veda. Aizgājām pa to kādus metrus divdesmit. Tālāk nejaudājām, elpa sāka trūkt, - atceras Baumanis.
Vēl tagad vīram acu priekšā esot smagās ķēdes teju rokas resnumā, kas bijušas iekaltas sienā. Ķēdes galā bijis riņķis ar kniedi galā, un blakus viens otrs kauliņš mētājies. Cilvēku kauli, tā puikām bijusi skaidra lieta. Veci ļaudis no mutes mutē stāstījuši, ka tie esot Katrīnas mīļāko kauli. Visus tos, kas carieni samīļojuši, viņa likusi sakalt ķēdēs. Palaistuve vien bijusi. Iespējams, ka mīlētāji bijuši arī latviešu vīri.
Laimonis savām acīm lūkojis arī ejas otru galu pie Lielā kroga laikā, kad būvēja civilo aviatoru atpūtas bāzi “Ikars”. Viņš bijis klāt, kad Lielo krogu sagāza un eju aizbēra ar būvgružiem.
Esot arī kāda bilde Pēterburgā, Vēstures muzejā, kurā attēlots, kā Katrīna brauc karietē no Plieņu muižas uz Lielo krogu. Par to Laimonim pastāstījusi kāda māksliniece un viņš pats braucis par to pārliecināties. Gleznā akurāt šī te vieta atainota.
Noklausoties šos nostāstus, liekas, ka tautas atmiņā daudz no tā, kas saistīts ar ķeizarieni Elizabeti, vēlāk piedēvēts ķeizarienei Katrīnai Otrajai.
Raksts no 2003 gada 16.oktobra avīzes Neatkarīgās Tukuma ziņas: Plieņu muiža esot nojaukta, kad uzņemta filma “Vella kalpi”. Bet Laimonis Baumanis vēl lūkojis muižu tādu, kāda tā bijusi visā savā godībā. Viņš redzējis arī smalkās podiņu krāsnis, kas savulaik carienes miesu un garu sildījušas. Pie ieejas muižā atradās durvis. Tādas ozolkoka un pamatīgi apkaltas. Mēs te, Plienēs pulciņš zēnu padsmitnieku dzīvojām. Bija piecdesmito gadu sākums. Padarbojāmies ar cirvīti, atdarījām durvis, bet priekšā – vēl otras. Arī tās pāris dienu laikā pieveicām. Sveces rokās, un uz priekšu. Tolaik ar baterijām bija pagrūti.
Eja bija metru plata, cilvēka augumā augsta, ar velvi mūrēta no sarkaniem ķieģeļiem. Uz leju, leju vien eja veda. Aizgājām pa to kādus metrus divdesmit. Tālāk nejaudājām, elpa sāka trūkt, - atceras Baumanis.
Vēl tagad vīram acu priekšā esot smagās ķēdes teju rokas resnumā, kas bijušas iekaltas sienā. Ķēdes galā bijis riņķis ar kniedi galā, un blakus viens otrs kauliņš mētājies. Cilvēku kauli, tā puikām bijusi skaidra lieta. Veci ļaudis no mutes mutē stāstījuši, ka tie esot Katrīnas mīļāko kauli. Visus tos, kas carieni samīļojuši, viņa likusi sakalt ķēdēs. Palaistuve vien bijusi. Iespējams, ka mīlētāji bijuši arī latviešu vīri.
Laimonis savām acīm lūkojis arī ejas otru galu pie Lielā kroga laikā, kad būvēja civilo aviatoru atpūtas bāzi “Ikars”. Viņš bijis klāt, kad Lielo krogu sagāza un eju aizbēra ar būvgružiem.
Esot arī kāda bilde Pēterburgā, Vēstures muzejā, kurā attēlots, kā Katrīna brauc karietē no Plieņu muižas uz Lielo krogu. Par to Laimonim pastāstījusi kāda māksliniece un viņš pats braucis par to pārliecināties. Gleznā akurāt šī te vieta atainota.
Noklausoties šos nostāstus, liekas, ka tautas atmiņā daudz no tā, kas saistīts ar ķeizarieni Elizabeti, vēlāk piedēvēts ķeizarienei Katrīnai Otrajai.
Kuģu būve Plieņciemā
Laika periodā no 1866. gada līdz 1931. gadam Engures jūrmalā uzbūvēti 676 dažāda lieluma kuģi, tai skaitā Engurē - 21, Ķesterciemā – 24, Plieņciemā – 9, Apšuciemā – 7, Bērzciemā – 6 kuģi. 1889. gadā “Baltijas Vēstnesis” rakstīja, ka Kurzemes jūrmalā būvējot septiņus kuģus, no kuriem vislielākais tiekot būvēts Plieņciemā - “Anna Matilde” – 132 pēdas un satura lielums 350 reģ.tonnas. Tas piederējis Tomela un Mindera kungiem. 1892. gadā “Anna Matilde” “strandējusi” pie Skotijas, 1897. gadā kuģis braucis uz Riodežaneiro, bet 1905. gadā pa ceļam uz Kalmaru, vedot ogles, kuģis avarējis. Bojā gājis arī bocmanis Kārlis Vītoliņš.
1925. gadā Plieņciemā būvēts četru mastu buru – motorkuģis “Eurasia” ar 507 bruto reģ.tonnu tilpumu. Tā īpašnieks bijis V. Satorskis. Kuģniecības gada grāmatā 1927. gadā šis kuģis minēts kā beidzamais lielākais koka kuģis Latvijā, kurš noslēdz agrākās ziedošās koka kuģu būvniecības posmu jūrmalā. Kuģis nogrimis 1933. gada maija sākumā Atlantijas okeānā netālu no Trinidadas salas. To pārsteigusi vētra un kuģis uzdzīts klintīm. Kapteinis V.Satorskis ar komandu izglābies laivā.*
*no Engures muzeja materiāliem.
1925. gadā Plieņciemā būvēts četru mastu buru – motorkuģis “Eurasia” ar 507 bruto reģ.tonnu tilpumu. Tā īpašnieks bijis V. Satorskis. Kuģniecības gada grāmatā 1927. gadā šis kuģis minēts kā beidzamais lielākais koka kuģis Latvijā, kurš noslēdz agrākās ziedošās koka kuģu būvniecības posmu jūrmalā. Kuģis nogrimis 1933. gada maija sākumā Atlantijas okeānā netālu no Trinidadas salas. To pārsteigusi vētra un kuģis uzdzīts klintīm. Kapteinis V.Satorskis ar komandu izglābies laivā.*
*no Engures muzeja materiāliem.
Vēsturiskas ēkas
Teritorijā ir vairākas ēkas, kas celtas 19. gadsimtā, tomēr lielākā daļa ir tikušas pārbūvētas, bet vecais celtniecības stils ir ticis saglabāts. Ciemā mazākajās dzīvojamās mājās bija viena istaba vai priekšistaba. Tādas ēkas parasti bija nabadzīgajiem zvejniekiem vai bezzemniekiem. Dzīvojamā ēkā bija priekšnams un trīs istabas. Priekšnams sadalījās priekšiņā un pieliekamajā kambarī. Lielajā istabā atradās krāsns un plīts, otrajā pusē – galds, skapis, plaukts, beņķis ūdens spaiņiem. Pa diagonāli krāsnij pretējā stūrī bija piestiprināts garš sols – “viņķeļsols”, pie tā – liels nekrāsots galds. Tālākajā stūrī atradās gultas un kāda kumode jeb skapis un pāris krēslu.
Griesti šādām ēkām ir 1,7 m augsti uz resnām sijām. Grīdas nebija, tikai ciets māla klons. Svētdienās un svētku dienās grīdu pārkaisīja ar smalkajām baltajām jūras smiltīm. Beidzamās divas vai viena istaba bija saimnieka gals jeb “otrs gals”, kur atradās gultas, skapis, mazs galdiņš un pāris krēslu.
Dzīvojamo istabu nekad necēla ar ieejas pusi uz dienvidiem. Pārsvarā ēkas cēla no priedes kokiem ar niedru jumtiem. Būvbaļķi bijuši pieccolīgi. Koku apstrādāšana bijusi svarīga, jo skujkoki vienmēr cirsti jaunā mēnesī, bet lapkoki – vecā.
Dažas senās mājas saglabājušās līdz mūsu dienām, piemēram, “Bērzu” mājas, kuras celtas 1870. gadā, “Ezernieku” mājas, “Lejnieki”, “Vidustomaļas” un “Risklāvu” mājas.
Griesti šādām ēkām ir 1,7 m augsti uz resnām sijām. Grīdas nebija, tikai ciets māla klons. Svētdienās un svētku dienās grīdu pārkaisīja ar smalkajām baltajām jūras smiltīm. Beidzamās divas vai viena istaba bija saimnieka gals jeb “otrs gals”, kur atradās gultas, skapis, mazs galdiņš un pāris krēslu.
Dzīvojamo istabu nekad necēla ar ieejas pusi uz dienvidiem. Pārsvarā ēkas cēla no priedes kokiem ar niedru jumtiem. Būvbaļķi bijuši pieccolīgi. Koku apstrādāšana bijusi svarīga, jo skujkoki vienmēr cirsti jaunā mēnesī, bet lapkoki – vecā.
Dažas senās mājas saglabājušās līdz mūsu dienām, piemēram, “Bērzu” mājas, kuras celtas 1870. gadā, “Ezernieku” mājas, “Lejnieki”, “Vidustomaļas” un “Risklāvu” mājas.
Sadzīves tradīcijas un ticējumi
Pārsvarā ticējumi un tradīcijas saistītas ar zvejniecību: tīklu darināšanu, laivu izgatavošanu, jūrā iešanu un zivju zveju.
***Zvejnieki kāzas svinējuši, galvenokārt, rudeņos, senāk vienmēr tautiskajos apģērbos. Meitai ziemā vajadzējis noaust līdz 100 metriem garu tīklu. Ja nenoauda, apprecēties nedabūja.
***Daži ciema iedzīvotāji zināja stāstīt ticējumus – ja gailis dzied puspiecos, tad laiks mainīsies, ja pusdivpadsmitos – tad laiks nemainīsies. Ja gailis dzied naktī, tad kādam drīz būs jāaiziet viņsaulē.
***Agrāk viena no visvairāk svinamajām dienām bijusi Vastslāvji. Sievietes šajā dienā rīkojušas balles puišiem. Kādi seši vīri kopā sametušies un uzbrūvējuši alu, bet tad gājuši vilkt vadu. Šajā dienā norunāti arī zvejas biedri.
***Ticējumi vēsta – kad meža (dienvidrietumu) vējš, tad jūrā bijis auksts un zivis aizgājušas. Kad pavasarī iepūtis jūras vējš, tad būšot bagāts gads. Kāds jūras vējš iepūtīs ceturkšņa pirmajās dienās, tāds pūtīs visu ceturksni.
***Kādreiz svinēja arī Zvaigznes dienu, kad visi gājuši budēļos. Pelnu dienā apēsta pēdējā cūka, tad līdz rudenim gaļa nav ēsta. Pie muguras karinātas pelnu kulītes. Ziemassvētkos meitas gājušas ap kūti, ja noķērušas tekuli – būs precības, ja aitu – tad palikušas meitās.
***Lieldienas svinētas, kad diena un nakts bijusi viena garuma, pirmajā svētdienā pēc pilnā mēness, pēc sešām gavēņu dienām, septītā lielā lūzuma dienā.
***Sveču diena apzīmēta 2. februārī. Labrenča diena – 10. augusts. Šajā dienā Dievs dalot aizsaulē aizgājušiem bērniem ābolus, tāpēc mātes, kurām bērni miruši, ābolus ēst šajā dienā nedrīkstot – citādi ģimenē vairs bērni nebūšot.
***Bērzu sulas raudzētas lielos koka kublos. Virsū bērtas pelavas. Vasarā, kad graudi sadīguši, kubls bijis pārsegts kā ar zaļu valēnu. Zem velēnas sulas bijušas vēsas.
***Zvejnieki kāzas svinējuši, galvenokārt, rudeņos, senāk vienmēr tautiskajos apģērbos. Meitai ziemā vajadzējis noaust līdz 100 metriem garu tīklu. Ja nenoauda, apprecēties nedabūja.
***Daži ciema iedzīvotāji zināja stāstīt ticējumus – ja gailis dzied puspiecos, tad laiks mainīsies, ja pusdivpadsmitos – tad laiks nemainīsies. Ja gailis dzied naktī, tad kādam drīz būs jāaiziet viņsaulē.
***Agrāk viena no visvairāk svinamajām dienām bijusi Vastslāvji. Sievietes šajā dienā rīkojušas balles puišiem. Kādi seši vīri kopā sametušies un uzbrūvējuši alu, bet tad gājuši vilkt vadu. Šajā dienā norunāti arī zvejas biedri.
***Ticējumi vēsta – kad meža (dienvidrietumu) vējš, tad jūrā bijis auksts un zivis aizgājušas. Kad pavasarī iepūtis jūras vējš, tad būšot bagāts gads. Kāds jūras vējš iepūtīs ceturkšņa pirmajās dienās, tāds pūtīs visu ceturksni.
***Kādreiz svinēja arī Zvaigznes dienu, kad visi gājuši budēļos. Pelnu dienā apēsta pēdējā cūka, tad līdz rudenim gaļa nav ēsta. Pie muguras karinātas pelnu kulītes. Ziemassvētkos meitas gājušas ap kūti, ja noķērušas tekuli – būs precības, ja aitu – tad palikušas meitās.
***Lieldienas svinētas, kad diena un nakts bijusi viena garuma, pirmajā svētdienā pēc pilnā mēness, pēc sešām gavēņu dienām, septītā lielā lūzuma dienā.
***Sveču diena apzīmēta 2. februārī. Labrenča diena – 10. augusts. Šajā dienā Dievs dalot aizsaulē aizgājušiem bērniem ābolus, tāpēc mātes, kurām bērni miruši, ābolus ēst šajā dienā nedrīkstot – citādi ģimenē vairs bērni nebūšot.
***Bērzu sulas raudzētas lielos koka kublos. Virsū bērtas pelavas. Vasarā, kad graudi sadīguši, kubls bijis pārsegts kā ar zaļu valēnu. Zem velēnas sulas bijušas vēsas.
Filmas " Zvejnieka dēls" uzņemšana
Plieņciemā iedzīvotāji zina stāstīt, ka pirmo „Zvejnieka dēlu” ar Lūci Oskara lomā filmēja ciema vecajā bodē. Kāpā ir taciņa, kur Oskars ar airiem gājis, un līkā priede, pie kuras viņš ar Anitu mīlinājies. Zentas slīkšana filmēta turpat upītē, kur viņai ar sļūtenēm laists virsū ūdens. Turpat arī filmēts otrais „Zvejnieka dēls”.
Baltajā kāpā augošo priedi vētras nogāzušas gar zemi. Ar dziļākajām saknēm tā vēl spītīgi turas iespaidīgās kāpas virsotnē. Žuburoti zarainais koks ir izkaltis, bet vietējie cilvēki Anitas priedi par mirušu uzskatīs vien tad, kad saknes nespēs to noturēt. Un Anitas priede novelsies kāpas pakājē.
1938. un 1939. gadā šeit ir viesojies latviešu rakstnieks Vilis Lācis.
Baltajā kāpā augošo priedi vētras nogāzušas gar zemi. Ar dziļākajām saknēm tā vēl spītīgi turas iespaidīgās kāpas virsotnē. Žuburoti zarainais koks ir izkaltis, bet vietējie cilvēki Anitas priedi par mirušu uzskatīs vien tad, kad saknes nespēs to noturēt. Un Anitas priede novelsies kāpas pakājē.
1938. un 1939. gadā šeit ir viesojies latviešu rakstnieks Vilis Lācis.